Priekš kam mūziku un vispār - kultūru? Varbūt šī sfēra un visa tai pakārtotā struktūra ir bezjēdzīga? Demokrātiskā valstī visi viedokļi ir vērā ņemami, bet, ja tā kultūra tik bezjēdzīga, tad iedomājies: iestājas māksliniecisks klusums. Nav teātru, muzeju; nav koncertu, festivālu. No TV pārraidēm un reklāmām pazūd mūzika; kino (ja kāds tajā saskatītu kaut nelielu jēgu), paliek bez skaņas… Iestājas klusums. Kas notiek ar cilvēku, viņa iekšējo un apkārtējo pasauli šādā brīdī?
Kamēr cilvēka sirds, smadzenes un nervu sistēma nekļūs par elektroniskām, ar vienu pogu ieslēdzamām/izslēdzamām ierīcēm, pasaulē nekad neiestāsies šāda situācija. Tam vairāki iemelsi, no kuriem svarīgākie (lasi: visvieglāk saprotamie) ir psihoemocionālie aspekti reklāmas (un uzņēmējdarbības kopumā) kontekstā, proti, mūzika ne tikai noformē reklāmas rullīti, bet rada noskaņu, veido attieksmi un rosina darbību, tādējādi ietekmējot patērēto preču un pakalpojumu apjomu. Otrkārt, mūzika ir milzīgs un attiecīgā līmenī ārkārtīgi ienesīgs bizness, jo
tiek tirgota viena no svarīgākajām cilvēka nepieciešamībām - spēja saglabāt dvēseles “veselo saprātu”.
Un cilvēki ir gatavi maksāt noteikto cenu par mūziku, kas viņos rada pozitīvas emocijas, asociācijas, piederības un daudzas citas ikdienā nepieciešamas izjūtas. Un, ja šo sajūtu radītājiem, piemēram, Edam Šīranam (Ed Sheeran), Billijai Ailišai (Billie Eilish), André Rieu, Metallica, 50 Cent vai Snoop Dogg pamanās nodrošināt reklāmu praktiski visās pirktspējīgajās pasaules valstīs, koncertu turneju ieņēmumi mērāmi miljardos dolāru.
Protams, var bezgalīgi diskutēt par mūzikas jēgu un ietekmi, visus pētījumus par tematu saucot par “apmaksātiem pasūtījumiem” un ignorējot nozares finansu datus...
Mūsdienās jau vairs nav iespējams izskaitīt mūzikas žanrus, stilus un visas “sub” kategorijas, ko cilvēks izdomājis un ieviesis kā definīcijas. Šādā veidā mūzika un viss ar to saistītais birokrātijas gaiteņos padarīts par karstu kartupeli, kuru katrs nākamais par nozari atbildīgais cenšas atdzesēt kā nu prot: kurš ir profesionāls mūziķis un kurš tomēr nav (kāda tad ir tā DEFINĪCIJA!!?), kuram kaut kas “pienākas” vai “nepienākas”, kurš ir kaut ko “pelnījis” vai nē tāpēc, ka ir vai nav profesionāls vai kāds nu tur vēl mūziķis… Un tā tas turpinās vēl šobaltdien. Taču kamēr Latvijā dažiem kultūras - par vienu no katras sevi cienošas valsts stūrakmeņiem dēvētās komponentes - uzturēšanā un veidošanā investētais šķiet veltīgi iztērēts resurss, tikmēr citur pasaulē ļaudis pēc kultūras un jo sevišķi mūzikas tiecas kā pēc svaiga gaisa un iespējas, tā teikt, kaut uz mirkli pasvinēt dzīvi.
Nē, nē, tā jau nevar salīdzināt, jo… Izrādās, var, jo par nozari atbildīgie Latvijā to vien dara kā skatās uz citiem, salīdzina un atsaucas uz citu valstu piemēriem un situācijām, arvien izvairoties domāt paši ar savu galvu un pieņemt patstāvīgus lēmumus kontekstā ar Latvijā notiekošo.
Salīdzināt un attiecīgi rīkoties sākuši arī profesionālie mūziķi, kuri Latvijas algu pie pirmās izdevības iemainīs pret algu citā valstī par to pašu darbu. Tas beidzot sācis notikt tādā līmenī, ka nozarē strādājošie uz situāciju norāda skaļāk nekā iepriekš: "Kad mēs visi esam laimīgi atbraukuši no Amsterdamas "Concertgebouw" koncerta, kurā uzstājās "Sinfonietta Rīga", es vienu no mūziķēm satieku lielveikalā, jo viņa ir spiesta strādāt tur, tāpēc ka par orķestra mūziķes algu īsti iztikt nevar”, norāda "Latvijas koncertu" vadītājs Guntars Ķirsis. Liepājas Simfoniskā orķestra direktors Uldis Lipskis savukārt piebilda, ka
“[..] tā nav tikai pašu mākslinieku, menedžmenta vai vadības problēma, tā ir mūsu tautas problēma, mūsu valsts problēma, ka mēs nevaram atbilstoši, cienīgi apmaksāt profesionālus māksliniekus [..]”.
Vēl vienu reizi atkārtojot salīdzināšanas vingrinājumu, citās valstīs mūziķi ir lepni par savu profesiju, jo apzinās sava darba pievienoto vērtību (dziedniecisko efektu) un dara to ar milzīgu prieku, jo nav jādomā, ko vakarā ēdīs viņu bērni un vai ziemā būs ko samaksāt par apkuri. Tāda situācija ir valstīs, kurām šķiet būtiski veidot “uz ilgtspējīgu attīstību orientētu kultūrvidi”, veicinot kultūras vērtību un vispārējā kultūrmantojuma saglabāšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm.
Kāpēc vispār par to uztraukties tiem, kuri ar šo nav tieši saistīti? Tāpēc, ka klasiskā mūzika ir sākums jebkam, ko šodien spēlē visi pārējie. Tas ir pamats visam, ko mūsdienu cilvēks ir sadalījis tajās n-tajās kategorijās un reizēm mēdz saukt par kaut ko “inovatīvu”. Viss ir uzrakstīts, nospēlēts un pateikts jau ļoti sen; mūsdienu komponistiem un izpildītājiem vien ir iespēja tam līdzināties un interpretēt.
Praktiski jebkurš mūziku ikdienā patērējošs cilvēks agrāk vai vēlāk noklausās kaut ko no klasiskās mūzikas. Nu, kaut vai tāpēc, lai saprastu haipu ap kaut ko, kas ir vismaz 300 gadus vecs un kaut kāda mistiska iemesla dēļ vēl joprojām aktuāls: klasiskās mūzikas fragmenti tiek samplēti vai interpretēti visos iespējamajos stilos un veidos, idejas saviem darbiem no klasiskajiem darbiem smeļas jebkurš mūsdienu komponists... Kādas mūsu sarunas izskaņā Mārtiņš Brauns reiz minēja:
"Labi, man jāiet paspēlēt Bahs. Jāpakustina tie pirksti.. bez tā jau nevar, tu zini, ja."
Interesanti, ka klasisko mūziku pieņemts uztvert kā kaut ko elitāru, “grūti saprotamu” un “smagu”, ko ikdienā nav iespējams klausīties. Tiesa, lielākā daļa šāda viedokļa paudēju labākajā gadījumā tikai nojauš, ka repera Nas dziesmā “I Can”, iespējams, ir izmantots kaut kas no klasikas. Ir ļaudis, kuri koncertu apmeklējuši vienreiz, bet no tā neko nav uztvēruši savas bagātīgās, krietni “vieglāk uztveramās” mūzikas bagāžas dēļ. Likumsakarīgi, jo ne visiem bijusi iespēja augt tādā vidē kā, piemēram, zviedru ģitāristam Ingvejam Malmstīnam (Yngwie Malmsteen), kurš jau ļoti agrā bērnībā klausījās Nikolo Paganini, Johana Sebastiana Baha un Antonio Vivaldi komponēto mūziku. Ja cilvēkam nav bijis iespējas apgūt un izjust klasisko mūziku, no viņa nevar gaidīt sapratni par to, kā arī neviens viņu nepiespiedīs to patērēt ikdienā, jo viņš vienkārši nezina, kas tas ir un kāpēc tas ir vērtīgi.
Klasiskās mūzikas, ja tā drīkst teikt, dziedniecisko spēku izjūt arī dzīvnieki un pat augi, kas redzams ne tikai neskaitāmos YouTube video, bet aprakstīts dažādos pētījumos. Kamēr par šiem pētījumiem var pasmīnēt un saukt tos par “pasūtījumiem” un “propagandu”, tikmēr nevar apstrīdēt faktus, piemēram, viena no izcilākajiem vijolniekiem Itzhāka Perlmana (Itzhak Perlman) dzīvi, kura varēja turpināt notikt viņa spēlēšanas dēļ. Kopš 4 gadu vecuma pie kruķiem un ratiņkrēsla piekaltais vijolnieks ātri saprata, ka mūzika ir viņa vienīgais glābiņš situācijā, kad pat vecākiem nolaidās rokas, uzklausot kārtējos komentārus par bērnu-kropli, kurš nekad neko nesasniegs. Zēns gadiem ilgi pavadīja neskaitāmas stundas, spēlējot vijoli un tādējādi attīstot savu izcilību, taču runa ir par to, ka, viņa paša vārdiem runājot, “mūzika bija mans glābiņš, mana terapija, kuru es izmantoju, lai izdzīvotu”.
Kamēr Latvijas Republikas Kultūras ministrijai un ap to spietojošajām institūcijām šķiet adekvāti un nepieciešami investēt kā minimums 60-70 miljonus eiro akustiskās koncertzāles radīšanai (kas nešaubīgi ir vajadzīga, taču tai bija jārodas jau pirms vismaz 10-15 gadiem), tikmēr nevienam nav svarīgi kaut vai padiskutēt, kas šajā koncertzālē spēlēs. Nešķiet būtiski, tēlaini runājot, kaut vai vienu miljonu no šiem 60 atvēlēt mūziķu algu “izlīmeņošanai” (par konkurētspēju nesapņojot) ar kaut vai Baltijas valstīm.
Taču to nav vēlēšanās darīt, jo… priekš kam? Un kā tad to vispār noteikt, izmērīt, cik pielikt pie algas?! Domājam, lūdzu, par reālām lietām precīzi un skaidri: mājas nav - slikts tēls citu acīs (citiem ir, mums nav), neapgūta Eiropas nauda. Māja ir - lieliski: saņemam naudu, rakstām projektus, piesaistām vēl naudu, dodam darbu būvniekiem + iespēja ministram pateikt, ka “savā laikā” paveikts “neiespējamais”. Viss skaidrs! Par ko te vēl diskutēt?!
Mūzikā izmērīt var vien taktsmēru, nošu garumu, to skaitu taktī un takšu daudzumu, bet
nevar izmērīt mūzikas ietekmi uz cilvēkla psiholoģisko un fizisko organismu, kā arī uz ikdienu un dzīvi kopumā.
Šī “abstrakcija” arī izskaidro ierēdņu nevēlēšanos risināt problēmu, jo nav izpratnes par kultūras “produktu” jēgu, nozīmi ne tikai valsts tēla, bet katra tās iedzīvotāja attīstībā, kā arī par šo produktu radīšanai patērētajiem resursiem.
Nav izpratnes, nav izpratnes… no kurienes tad rasties tai izpratnei? Un izpratnei PAR KO tieši?! Sarunā par dzīvi, mūziku un jēgu, leģendārais latviešu rokmūziķis Gunārs Šimkus cita starpā ieminas: “Zini to raidījumu… kā tur bija.. Sirdsdziesma, jā! “Latvijas sirdsdziesma”. Nu… tāda tā Latvijas sirds arī ir. Tā ir lielākā Latvijas problēma.” Un te nav runa par to, ka viena mūzika ir sliktāka vai labāka par citu. Ir runa par “sabiedrisko domu” un tās saturu, kura nevar būt citāda, ja par tās veidošanu atbildīgie mediji un organizācijas cilvēku smadzenes sistemātiski pārpludina ar konkrētu saturu. Kāpēc nav raidījuma “Latvijas plaukstošie talanti” vai “Latvijas mūzikas pērles”? Kāpēc Latvijas radiostacijās lielāko daļu satura vēl joprojām sastāda ārvalstu autoru un izpildītāju darbi?... Ak, tas jau ir cits temats, bet kārtējo reizi lietas būtība nemainās: (reklāmas) saturs veido - rada, koriģē, manipulē - pieprasījumu, kas nosaka piedāvājumu. Atliek pēdējais jautājums: kāpēc Latvijā tiek darīts viss, lai attiecīgais pieprasījums būtu tieši šāds?
Vienkārši un skaidri! Jau atkal: kur ir problēma?! Pēc šāda principa dzīvojot, 90% mūziķu Latvijā būtu jādara kaut kas cits. Un tas pats “kaut kas cits” jādara arī mūzikas (un visiem pārējiem) pedagogiem, jo varnešu nihilistiskā attieksme pret nozari sāk ieņemt grūti uztveramu apmēru. Paga, bet cilvēks pats izvēlas savu dzīvesveidu, respektīvi, viduvēji (lai neteiktu slikti) apmaksātu profesiju; tātad pats vainīgs!
Pirmkārt, kultivējot šādu attieksmi, daudz ātrāk var panākt situāciju, kad Latvijā ārpus Rīgas vairs neatradīsies neviena (mūzikas) skola, jo šajās teritorijās ļaudis būs vai nu emigrējuši vai miruši. Otrkārt, mūziķi savu profesiju neizvēlas - tā izvēlas viņus, un šiem cilvēkiem neko citu nav iespējams darīt. Viņi nevis negrib, bet nevar darīt kaut ko citu, jo tas garīgi nav iespējams. Lielākajai daļai sabiedrības (par ierēdniecību nemaz nerunājot), šo nav iespējams saprast, taču šādā gadījumā var iedomāties, piemēram, ķirurgu, kurš operācijas laikā pēta lidmašīnu modelēšanas YouTube kanālu, kliedējot garlaicīgās darba stundas viņam pilnībā neinteresējošajā darbā. Nu, protams, var jau te vēl visādus nereālus jokus minēt, bet, pavisam reāli
cilvēkam, kurš visu mūžu veltījis spēlētprasmes un mākslinieciskuma izkopšanai, praktiski nav iespējams tā vienkārši kļūt par grāmatvedi, elektroinženieri vai IT speciālistu.
Vārds pa vārdam un kļūst mazliet skaidrāks, ka bez mūziķiem, māksliniekiem un kultūras nozares jebkura sabiedrība diezgan strauji nogrims tik tumšā bedrē, kurā pat kurmis vairs neredz. Kādam ir jāveic eksperimenti ķīmijas laboratorijās, kādam ir jāoperē brūces, kādam ir jāslauka ielas, kādam - jāapkopj pilsētas puķudobes, bet kādam ir jānodrošina radio un citos medijos dzirdamais saturs, jākāpj uz festivālu skatuvēm un galu galā arī skaļi jāspodrina Latvijas vārds pasaulē, patstāvīgi sasniedzot (no valsts izmēra, populācijas un pieejamo resursu perspektīvas raugoties), grūti aptveramus karjeras augstumus.
Viegli saprotamās uzņēmējdarbības nozarēs (piemēram, mikroviļņu datu pārraides mērītāju ražošanā) viss ir skaidrs: tiek saražots produkts par konkrētu pašizmaksu, pēc tam tas tiek reklamēts, pārdots, gūti ienākumi, no kuriem atņemot izdevumus, pāri paliek peļņa. Jo kvalitatīvākus produktus ražo un vairāk reklamē, jo vairāk pārdod un attiecīgi nopelna. Turklāt ražotājs pats nosaka cenu, par kādu vēlas produktu pārdot, šādi ietekmējot savu ienākumu apmēru un attiecīgi arī peļņu. Elementāri. Bet… ko ražo mūziķis? Kas ir tas saražotais produkts, kurš ir pircējs, kurš pārdevējs un galu galā - kāda ir produkta cena?
Cik ir jāsaņem māksliniekam, mūziķim? Kas, kurš to nosaka un kontrolē?
No uzņēmējdarbības perspektīvas visam būtu jābūt kārtībā, ja vien, piemēram, autoriem (kuri bieži ir tie paši mūziķi - savu autordarbu izpildītāji) būtu iespējams noteikt saņemamās autoratlīdzības cenu un nebaidīties par sankcijām. Otrkārt, saņemot adekvātu (profesijas apguvei veltītajam laikam no 5 gadu vecuma, darbam, kā arī izpildījuma kvalitātei atbilstošu) atalgojumu, mūziķim būtu iespējams strādāt vienu darbu un veltīt tam visu uzmanību un enerģiju, tādējādi nodrošinot pēc iespējas kvalitatīvāku rezultātu. Bet, tā teikt, dzīvē viss ir savādāk; komentē Latvijas Nacionālā simfonsikā orķestra altists Pēteris Trasuns: “Ja tā alga būtu lielāka, skaidrs, ka lielākā daļa tāpat piedalītos kaut kādos projektos un haltūrās, bet tas būtu krietni mazāk, jo tas vienkārši vairs nebūtu eksistenciāli.
Šobrīd gandrīz neviens nestrādā tikai vienā orķestrī; teju visiem ir vismaz divas, trīs darba vietas, jo tā vienkārši ir nepieciešamība. Citādi izdzīvot nevar”.
Sarunā ar Pēteri diskutējām arī par to, cik tad katram vajag un cik tas maksā. Skaidrs, ka savas iegribas katram jāapmaksā pašam, bet kas tad ir daudzinātā latvieša nepieciešamība pēc “sava zemes pleķīša”, “savas vietiņas”? Tā ir “īsta vērtība” vai mūziķim nekad nerealizējama utopija? Bet štrunts par pleķīti - kā ar bērnu audzināšanu, skološanu? Kā ar kvalifikācijas celšanai nepieciešamo instrumenta vingrināšanās vietu un laiku?
Latvijā esot slikti ar demogrāfiju, esot jārada bērni. Kurš apmaksās mūziķu ģimenes ar, piemēram, diviem bērniem ikmēneša izdevumus? Nu, skaidrs, ka nekādā luksusā nav jādzīvo; ģimenei ar diviem bērniem pilnīgi pietiek ar vienistabas dzīvokli un rūpīgi atlasītiem produktiem no ikmēneša akciju piedāvājuma. Turklāt uzčīgāt var turpat tualetē, aizbāžot ventilācijas caurumu ar spilvenu; kaimiņi to pusstunduņu nedēļā pārdzīvos.
Te laiks atkal piesaukt pieprasījumu-piedāvājumu, kas varētu būt vērā ņemams arguments cenas, t.i., atalgojuma noteikšanai, bet nedaudz augstāk šajā rakstā šī aspekta rašanās principi jau pārrunāti. Savukārt, ja nav pieprasījuma, tātad nav nekādas jēgas ieguldīt nozarē, pēc kuras… nu, nav pieprasījuma. Bet… bet kā tad paliek ar to valsts tēlu? Kā paliek ar kultūrvidi un vispārējo vidi, labklajības pētījumiem un citiem mērījumiem? Koncertzāli radīsim, a, kas tad tajā spēlēs? Jo tie mūziķi patiešām aizbrauc un, pēc P. Trasuna pēdējā laika pieredzes, lielākajā daļā gadījumu atpakaļ nevēlas braukt.
Turpināšana pazemoties un nepārtraukti atrasties lūdzēju pozīcijā valdības priekšā neko nav risinājusi un diez vai risinās pārskatāmā nākotnē jau minētā izpratnes trūkuma dēļ lēmēju sabiedrībā. Šo faktu lieliski paspilgtina kāda novada domes priekšsēdētāja padomnieka, lūdzot viņam paskaidrot "kārtējā sabiedrības cepiena būtību", komentārs feisbukā:
“pasaki, kā tas ietekmē tieši tevi, nevis sabiedrību kopumā”.
Tātad, ja es to neredzu un mani tas neietekmē - tas uz mani neattiecas un tam nav jāpievērš uzmanība. Un šādi cilvēki dod padomus tiem, kuri pieņem lēmumus par veselām nozarēm un sabiedrību. Jo šaurāka vide, jo šaurāka domāšana - it kā ir normāli, bet vai ir adekvāti gribēt augstu, konkurētspējīgu un prestižu līmeni, radot un uzturot apstākļus, lai to nekad nesasniegtu?
Tāda paralēlās realitātes sajūta, no kuras izeja ir… nu, kaut kur droši vien tā ir. Turklāt, ja tā pavisam godīgi padomā, viss tomēr ir kārtībā, jo, ja pat Mocarts dzīvi beidza nabagu bedrē; ja Vāgners varēja gadiem bēguļot, izvairoties no kreditoriem… Latviešu mūziķiem te nav ko čīkstēt - vajag saņemties un strādāt. Un sētnieki ir vajadzīgi praktiski visur; galu galā var nopelnīt pat vairāk nekā orķestrī.
