Jau daudzus gadus par karsto kartupeli dēvētais kvotu temats, proti, saruna par Latvijā radītās mūzikas atskaņošanas īpatsvaru vietējās radiostacijās, jaunu elpu ieguva pēc raidījuma “Kultūršoks” (02.02.24.). Sižetā runāts par vairākiem vietējās mūzikas vidē aktuāliem tematiem, taču šoreiz konkrēti par tām kvotām.
Dažs labs Latvijas Radio galvgalī sēdošais pauž viedokli, ka nemaz nav tik slikti - vietējā mūzika tiekot spēlēta diezgan labi un daudzu pašmāju autoru iebildumi neesot vietā. “Kultūršokā” atspoguļotie dati tomēr neizskan tik glaimojoši kā gribētos (piemēram, no 2023. gada top 100 vietējās raidstacijās atskaņotākajām diesmām Latvijā radītas bija vien 6). Tātad… spēlēts tiek, bet par maz? Cik tad galu galā būtu pietiekami? 16 dziesmas no 100? 26? Varbūt 60 no 100? Kamēr šo proporciju varētu izgudrot, tikmēr būtiskākais jautājums ir un paliek nemainīgs:
kā panākt, ka vietējās radiostācijas vairāk atskaņo pašmāju autoru radītos darbus?
Kam jānotiek? Kam un kas tieši ir jādara, lai šo veicinātu? Vai būtu ar likumu jānosaka Latvijā radītās mūzikas atskaņošanas apjoms vai tā tomēr nebūs atbilstošākā metode latviešu mūzikas radītāju popularizēšanai?
Mūziķu sabiedrībā nesen notikušo diskusiju laikā izskan ļoti dažādi viedokļi: kāds saka, ka esot daudzpusīgi jāizglītojas, tādējādi veicinot savu prestižu raidorganizāciju satura noteicēju acīs; vēl kāds piesauc ārvalstu piemērus, kur vietējās mūzikas īpatsvars radiostacijās pārsniedz 50%; vēl kāds saka, ka tās kvotas jau ir kādu brīdi “aizgājis vilciens” un beidzot pienācis laiks katram savu vietu zem ētera saules izcīnīt pašam.
Un tad ir grupas JUUK rakstītā vēstule, kas paver jaunus ideju un tēžu apvāršņus: var dzirdēt izbrīnu, ka vēstuli parakstījuši arī tādi mūziķi, kuru klātbūtne sabiedriskajā medijā ir labi dzirdama; vēl kāds (jau atkal) atsaucoties uz ārvalstu piemēriem, pauž pārliecību, ka “labu mūziku” radio gribēs atskaņot paši; vēl citam nav pēc ironiska vārda kabatā jāmeklē, lai raksturotu šo neprātīgo, nelietderīgo vēlmi “piespiest” sabiedrisko mediju atskaņot “visu, kas tiek iesūtīts”.
Pārdomas par tematu, kāpēc Latvijā ir tik dramatiski izteikta kultūra skatīties apkārt un nemitīgi atsaukties uz citiem piemēriem, bet kritiski zema pašiem savu unikālo ideju un piemēru radīšanas iniciatīva, lai paliek citai reizei, savukārt šobrīd gribas pajautāt sekojošo:
kāpēc Latvijas radio stacijām (jo sevišķi tām, kuru eksistence atkarīga no nodokļu maksātāju iemaksātajiem līdzekļiem) nešķiet nepieciešami vismaz (mazāko) pusi no ētera laika aizpildīt ar Latvijā radītu mūziku?
Ir skaidrs, ka katra (jo sevišķi privāto) radio ēteru veido cilvēks ar savu gaumi un attieksmi ne tikai pret savu darba devēju un radio klausītāju, bet arī pret katru no ēterā izskanēt gribošajiem mūziķiem. Vienkāršā valodā runājot, par ētera saturu atbildīgais to veido tādu, kādu pats vēlas. Ja komercradio šī ir no vienas puses normāla parādība, tad sabiedriskajā medijā (“Latvijas Radio”), kura “vispārējais stratēģiskais mērķis” esot "stiprināt Latvijas demokrātisko iekārtu, vārda brīvību un Latvijas iedzīvotāju sajūtu, ka viņi ir piederīgi Latvijai, kopt latviešu valodu un nacionālo kultūru”, šāda attieksme nekādu piederības sajūtu nevairo.
Bet labi, pieņemsim, ka radio saka: “Aiziet, laižam!”
Kas notiek tālāk? Kurš un kā atlasīs skaņdarbus, kuriem jāizskan radio ēterā?
Kurš un kā noteiks kritēriju sistēmu un kāpēc tie kritēriji būs tādi un ne citādi? Modelējot iespējamo struktūru, skaidrs, ka rupjību, cilvēcību degradējošu un naidu kurinošu frāžu klātesamība nebūs pieļaujama. Nākamais - ieraksta kvalitātē, bet… kāda tā ir? Šis kritērijs kopā ar “laba mūzika”, “konkurētspējīga mūzika” un citiem izteikti subjektīvajiem kritērijiem iekrīt tajā pašā akā, taču prasība iesniegt audiāli nesakropļotus (nu, lai nečarkst tumbas) un mūsdienu audio/radio tendencēm atbilstošus ierakstus nebūtu slikta prasība. Bet vai tas ir viss? Kā ar valodu - vai jādzied ir tikai Latviski? Ja tā, tad kā paliek ar starptautiskās konkurētspējas vingrināšanu un attīstīšanu?
Vai dziesmām jāskan pēc kādiem konkrētiem harmonijas likumiem?
Vai, radot dziesmu, jāievēro kāda īpaša radio hita “formula”?
Vai atskaņos tikai jau pieredzējušu autoru darbus? Ja tikai pieredzējušo - kādai šai pieredzei jābūt un kas to veido? Un pieredze vietēja vai starptautiska? Ja vietēja - cik liela un kādi ir kritēriji? Ja starptautiska - kur paliek arguments, ka, lai kaut ko sasniegtu ārpusē, vispirms ir jākļūst lielam tepat?
Varbūt dziesmas izvēlēsies pēc klausījumu skaita streaming servisos un spēlēs tikai tos, kuriem vairāk klausījumu? Bet tad kā ar ideju par visa jaunā un progresīvā popularizēšanu un jauno talantu atbalstīšanu? Ja tomēr atlasīt pēc straumēšanas rādītājiem - tiks ņemti vērā kāda konkrēta vai vairāku straumēšanas servisu dati? Kāpēc viens vai kāpēc vairāki?
Šādi varētu turpināt vēl, taču šķiet, ka iesākumam pietiks. Domājot un rakstot visu augstāk minēto, pārņem, maigi sakot, jocīga sajūta: dažas reizes gadā valstiski nozīmīgā kontekstā mēs esam gatavi cildināt “latvietību”, latviešu valodu un gudri runāt par vēl visu ko ar nacionālo pašapziņu saistīto, taču, lai darītu elementāru un vismaz nacionālajiem medijiem absolūti pašsaprotamu darbu, no kuras tikai iegūs pilnīgi visi (gan autori, gan sabiedrība) -
tam vajag sarunas, pārdomas, viedokļapmaiņas, domu biedru grupas, biedrības, sanāksmes, definīcijas, sapulces, diplomātiski ilgtspējīgus lēmumus un vēl sazin ko.
Kamēr no vienas puses ir skaidra nostāja, ka sava vieta jebkurā biznesā jāizveido un jānotur pašam, tikmēr jau mazliet komiska sāk šķist situācija, kad par valsts līdzekļiem ārvalstniekiem tiek pārdota mūzika, kas dzimtenē ir praktiski minoritātes statusā. Vai nu jāpārstāj sapņot par “veiksmes stāstu”, uzturot attīstību degradējošu vidi vai jāsāk rīkoties atbilstoši, proti, pirms censties sevi “iepaticināt” svešiniekiem, sākt investēt savas mākslinieciskās identitātes veidošanā un attīstībā, kā arī to cienīt, novērtēt vispirms pašiem, veicinot piederības un visas pārējās svarīgās sajūtas. Pašmāju autoru radīto darbu atskaņošana vietējās radiostacijās būtu gana labs sākums ceļā uz nacionālās (vai vismaz mākslinieciskās) pašapziņas stiprināšanu.
